Radošums – dabisks cilvēka stāvoklis.

 

Bieži vien radošumu uztver kā kaut ko oriģinālu un neparastu. Īstenībā, radošums ir veids, kā radīt kaut ko jaunu. Tā ir īpaša mūsu prāta elastība, kura ļauj redzēt vairāk, domāt plašāk, nepieķerties dogmām un noteikumiem, būt drošiem un pārliecinātiem par savām idejām. Radošums – svarīga rakstura īpašība jebkuram cilvēkam, ne tikai dizaineriem vai reklāmas darbiniekiem.

Ja cilvēka domāšana ir sastingusi, tad arī visus savas dzīves lēmumus viņš pieņems pēc viena šablona un stereotipiem. Tur, kur vieni cilvēki redz iespējas, citi redz tikai šķēršļus.

Radošums pamodina iekšējo azartu atrast pēc iespējas vairāk risinājumu, neapstāties pie pirmā risinājuma, kurš ir ienācis galvā. Ikdienas dzīvē mums ir jāpieņem daudz lēmumu, jāmeklē iespējas sava biznesa radīšanai, jāorganizē savu brīvo laiku, jārisina darba jautājumi, jānodarbojas ar pašrealizēšanos. Visu to būs vieglāk sasniegt, ja cilvēkam ir attīstīta, tā sauktā, radošā domāšana, kura ir daudz elastīgāka par parasto domāšanu. Tā ir dzīvei svarīga īpašība, kura palīdz mums dzīvi nodzīvot interesantāku, daudzveidīgāku, piesātinātāku un drošāku.

Ja cilvēkam ir nosliece uz kaut kādu māksliniecisku darbību tas vēl nenozīmē to, ka viņam ir labi attīstīts radošums. Ja cilvēks ir labs rakstnieks, mākslinieks vai muzikants, tas vēl nenozīmē, ka viņam ir attīstīts radošums, ka viņa domāšana patiešām ir elastīga. Viņa māksla – tā ir dabas dotību realizācija. Bieži vien gadās tā, ka tādi cilvēki rada daudz mazāk oriģinālu ideju, nekā norūdītie biznesmeņi, kuri ir apstākļu spiesti darboties biznesā un ir attīstījuši sevī spēju ģenerēt nestandarta idejas.

Dzīvē mums arī gadās novērot tādas situācijas, kad mākslinieciskas domāšanas cilvēki – dizaineri, rakstnieki, aktieri, mākslinieki – demonstrē šablonu domāšanu, pilnīgu nespēju radīt jaunu ideju, atšķirībā no tiem, kuri vispār nenodarbojas ar māksliniecisku darbību.

Radošums – tā ir īpašība, kuru sevī var attīstīt. Mums visiem no dabas ir dotas iespējas izdomāt, izgudrot. Bērni vienmēr ir ziņkārīgi, viņiem ir daudz ideju un milzīgas fantāzijas. Bet audzināšanas ietekmē, socializācijas procesos un citu faktoru ietekmē, šī īpašības tiek nomāktas.

Radošuma attīstību var salīdzināt ar fiziskajiem treniņiem. Mums visiem no dabas ir dots ķermenis, bet tikai no mūsu piepūles ir atkarīgs, vai tas būs lokans un stiprs, vai kļūs vecs un nonēsāts. Pats par sevi ķermenis, ja to netrenēsi, labāks nekļūs. Tā ir arī ar radošumu – dots tas ir visiem, bet tikai no mums ir atkarīgs, attīstīsies tas vai nē.

Radošumu trenēt var mērķtiecīgi. Var veikt noteiktus vingrinājumus un tehnikas, bet var visu laiku izdomāt kaut ko jaunu, ar savu darbu saistītu. Galvenais, uzturēt savas smadzenes un domas tonusā, dod tām pastāvīgu slodzi.

Cilvēki uzskata, ka viņi nav radoši tāpēc, ka sevi nepazīst. Eksistē daudz cēloņu, kāpēc cilvēki sevi tā sāk uzskatīt, bet tie visi pārsvarā formējas jau bērnībā.

  1. Pirmais iemesls, mēs cenšamies attīstīt radošās spējas jomā, kurā mums nav dabas dotu talantu.

Piemēram, cilvēkam ir literāta spējas, bet vecāki viņu sūta uz mūzikas skolu. Šajā gadījumā viņš neattīstīsies kā rakstnieks un arī neveidosies kā mūziķis. Viņš ienīdīs mūziku un uzskatīs sevi par neveiksminieku, jo tā arī nespēja iemācīties spēlēt.

  1. Audzināšanas procesā bērns var saskarties ar pieaugušām autoritātēm, kuras kritizēs viņa radošuma izpausmes.

Bērniem nav spēju analizēt, vai tā ir, vai nav patiesība, ko viņam saka. Viņi visu uztver burtiski. Ja bērnam saka, ka viņam nav talantu, tad viņš tā arī uzskatīs. Ar laiku šīs balsis pārceļas uz bērna galvu un pārvēršas par Iekšējo Kritiķi, kurš nākotnē neļaus vērt muti vaļā un radīt.

  1. Vecāki, kuri pieprasa no bērniem panākumus jau agrā vecumā.

Tādi vecāki neļauj bērnam attīstīties viņam vajadzīgajā režīmā. Viņi grib, lai bērnu rezultāti uzreiz ir ideāli, ja tā nenotiek, tad bērns tiek lamāts, sodīts. Ne jau visi bērni var tikt galā ar tādu presingu, tāpēc viņi labāk atsakās no iespējas radīt.

  1. Radošums prasa drosmi.

Bet, ja radošums mums nes briesmas, tad nodarboties ar to mums vairs vispār negribas. Piemēram, ja kāds no jūsu eksperimentiem tika skolotāja, visas klases priekšā, izsmiets. Jo biežāk bērna radošumu tiek nosodīts, jo ātrāk viņš pieņem lēmumu neko nedarīt.

  1. Ne visi vecāki ir gatavi veltīt bērnam tik laika, cik viņam ir vajadzīgs.

Bērnu radošums prasa daudz uzmanības un enerģijas. Kādreiz vecākiem ir daudz vieglāk bērnu nosēdināt televizora priekšā, nevis nodarboties ar viņu. Ja bērns ir ļoti aktīvs, tad vecākiem vienkāršā ir bērnu apstādināt, nevis mudināt. Ja bērns bērnībā neko neradīs, tad viņš, varbūt, tā arī nekad neuzzinās, uz ko viņš ir spējīgs.